I SEE ME . Looking into my own eyes, my own being. Through the hands covered with clay.
➰
Izstāde << ES SEVI REDZU >> norisinājās tikai vienu vakaru un tās centrā - cilvēka ielūkošanās sevī, radīšanas process un tā rezultāts - pašportrets.
➰
Izstāde << ES SEVI REDZU >> norisinājās tikai vienu vakaru un tās centrā - cilvēka ielūkošanās sevī, radīšanas process un tā rezultāts - pašportrets.
Veidot sevi no iekšpuses, katrs savā veidā, bet visi, to darām dzīves laikā. Būvējot slāni virs slāņa, noārdot, pieliekot, atkal noārdot, meklējot patieso, vistuvāko, īsto formu. Sekojot kādam iekšējam kompasam, kas dzen tuvāk savas būtības patiesumam.
➰
Jūlijā uzaicināju pie sevis studijā cilvēkus, draugus, kas bija gatavi manā vadībā veidot sevi no māla, skatīties uz sevi un arī dalīties, kas ar viņiem šajā procesā notiek. Un pats galvenais ieraudzīt sevi no jauna, iespējams citādi kā pierasts. Neviens no viņiem, izņemot mani, nav nekad veidojis ar mālu, pat ne pirkstiņu pielicis. Šie darbi ir tīra uzdrošināšanās. Un es domāju ne akadēmiski, bet sastopoties, vērojot sevi vairāk kā pierasts.
Tā piemēram, galvenā grāmatvede starptautiskā uzņēmumā, finanšu direktors uzņēmumu tīklā, vai vides ministrijas pārstāve, psihoterapeijas speciāliste apmācībā un mazi bērni, visi strādāja ar pilnu atdevi un lēnām šķetināja, kas tas ir viņu spoguļa priekšā redzamais. Un kā to atveidot, caur tausti, redzi un iespējams vēl kādām iekšējām maņām, par kurām vārdos netiek paskaidrots. Šeit arī atkrīt aizkavēšanās ilūzijā, ka mans deguns ir mazāks kā tas ir patiesībā, vai otrādi. Ka novecošana uz mani neattiecas. Kā izrādās, tā ir drosme stādīties sev pretī, ieraudzīt sevi tādu kāds es esmu. Viena lieta ir uzmest aci sev uz mirkli spogulī, pavisam cita, vairākas stundas no vietas ar daudziem piegājieniem vērot katru slīpumu, katru formiņu, katru iepriekš nīsto krunciņu, vērot rakursus, kurus nekad no priekšas skatoties neesmu vērojis. To izjust.
➰
Jūlijā uzaicināju pie sevis studijā cilvēkus, draugus, kas bija gatavi manā vadībā veidot sevi no māla, skatīties uz sevi un arī dalīties, kas ar viņiem šajā procesā notiek. Un pats galvenais ieraudzīt sevi no jauna, iespējams citādi kā pierasts. Neviens no viņiem, izņemot mani, nav nekad veidojis ar mālu, pat ne pirkstiņu pielicis. Šie darbi ir tīra uzdrošināšanās. Un es domāju ne akadēmiski, bet sastopoties, vērojot sevi vairāk kā pierasts.
Tā piemēram, galvenā grāmatvede starptautiskā uzņēmumā, finanšu direktors uzņēmumu tīklā, vai vides ministrijas pārstāve, psihoterapeijas speciāliste apmācībā un mazi bērni, visi strādāja ar pilnu atdevi un lēnām šķetināja, kas tas ir viņu spoguļa priekšā redzamais. Un kā to atveidot, caur tausti, redzi un iespējams vēl kādām iekšējām maņām, par kurām vārdos netiek paskaidrots. Šeit arī atkrīt aizkavēšanās ilūzijā, ka mans deguns ir mazāks kā tas ir patiesībā, vai otrādi. Ka novecošana uz mani neattiecas. Kā izrādās, tā ir drosme stādīties sev pretī, ieraudzīt sevi tādu kāds es esmu. Viena lieta ir uzmest aci sev uz mirkli spogulī, pavisam cita, vairākas stundas no vietas ar daudziem piegājieniem vērot katru slīpumu, katru formiņu, katru iepriekš nīsto krunciņu, vērot rakursus, kurus nekad no priekšas skatoties neesmu vērojis. To izjust.
